SAIMNIECISKĀ DARBĪBA, AMATI UN NODARBOŠANĀS VEIDI LATGALES VIETVĀRDOS

Abstract

Latgales kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un attīstība ir skatāma nesaraujamā saistībā ar novada saimniecisko dzīvi un valsts reģionālo politiku. Saimniecisko darbību raksturo daudzu vietu nosaukumi, arī vietvārdi, kuros ir vārds krūgs ‘krogs’ – ģermānisms, kas liecina, ka arī Latgalē pie lielajiem ceļiem savulaik pastāvējušas iebraucamās vietas, kurās varēja atvilkt elpu gan ceļinieki, gan viņu zirgi. Piemēram, Jaunaiskrūgs Ambeļu pagastā, Ločukrūgs [izrunā: Luočukrūgs] (‘lāčukrogs’) Kalupes pagastā. Par kādreizējo saimniecisko darbību liecina arī vietvārdi, kuros ir vārds poļvarka ‘pusmuiža’ (no poļu folwark ‘neliela muižiņa’, sal. ar krievu фольварк ‘pusmuiža’). Līksnas pagastā ir ciems Poļvarcīši, kur dzīvo galvenokārt latvieši (vietējie latgalieši). Daugavpils novada Ambeļu pagastā ir krievu ciems ar nosaukumu Guta, kas minēts jau 18. gadsimtā kā Гутова. Guta, salīdzinājumam ar baltkrievu гута – ‘vieta, kur ieguvuši pelnus, potašu vai nodarbojušies ar kāda metāla (parasti vara) kausēšanu’, poļu huta ‘metālapstrādes rūpnīca’. Ikviena novada izaugsmē liela nozīme ir tautsaimniecības attīstībai. Tāpēc šis pētījums ir veltīts vietvārdiem, kas saistīti ar Latgales iedzīvotāju saimniecisko darbību, amatiem un nodarbošanās veidiem, raksturojot ne tikai ģeogrāfiskos nosaukumus, bet arī to skaitu un izplatību. Latgalē lielākajai daļai vietvārdu, kuru pamatā ir amats un nodarbošanās veids, ir baltu cilme, piemēram, ciema nosaukumi Patmaļnīki (patmalis ‘vēja dzirnavas’) Rēzeknes novada Pušas pagastā, Patmalīši Daugavpils novada Līksnas pagastā, Pūdnīki (pūdnīks ‘podnieks’) Rugāju novada Lazdukalna pagastā, Ludzas novada Pureņu un Ņukšu pagastā, Rēzeknes novada Feimaņu pagastā, Kolna Pūdnīki un Lejas Pūdnīki Krāslavas novada Aulejas pagastā un mājvārds Pūdnīku skūla Rēzeknes novada Kaunatas pagastā. Tomēr daļa amatu nosaukumu ir aizgūti no citām valodām. No ģermāņu valodām aizgūtie amatu nosaukumi ienāca latviešu valodā 12.–16. gadsimtā. Ciemu nosaukumi Lielie Šķipuri un Mazie Šķipuri Krāslavas novada Izvaltas pagastā, iespējams, ir saistīti ar zviedru vārdu skeppare ‘tirdzniecības kuģa kapteinis, liellaivas vadītājs’, salīdzinājumam ar latviešu vārdu šķiperis, un igauņu kipper ‘jūrnieks’, kas cēlies no viduslejasvācu schipper. Turklāt Krāslavas novada Aulejas pagastā pie ezera Iļdzeiša atrodas ciems Škipi, sal. ar viduslejasvācu scip ‘kuģis’ un norvēģu skip ‘kuģis’. Aizguvumi no slāvu valodām, varētu būt ienākuši latviešu valodā kopš 9. gadsimta, kad nostiprinājās tirdznieciski un politiski sakari ar senkrievu ciltīm. No slāvu valodām aizgūtie amatu nosaukumi ienāca latviešu valodā 16.–18. gadsimtā, attīstoties muižu saimniecībai. Tāpēc Latgales vietvārdos var atrast gan latviešu mucinieks un latgaliešu bucinīks, gan arī vārdu bondars (no krievu бондарь ‘mucinieks’) ciemu nosaukumos Buciniški Daugavpils novada Biķernieku pagastā un Bucinīki Līvānu novada Jersikas pagastā, Mucukolns Viļakas novada Susāju pagasta, Bondariški Daugavpils novada Maļinovas pagastā un Bondari Rēzeknes novada Čornajas, Mākoņkalna, Silmalas un Zaļesjes pagastā. Ar ķieģeļu izgatavošanu saistīti ciemu nosaukumi Ceglineica Rēzeknes novada Dricānu pagastā un Ceglinīki Daugavpils novada Vaboles pagastā (ceglys ‘ķieģelis’) un viensētas nosaukums Ķieģeļnieki Preiļu novada Preiļu pagastā. Vietvārdi radušies, pamatojoties uz to, kas atšķiras no kopējā fona, nevis no visizplatītākā un visparastākā.