LATVIJAS VALSTS ROBEŽU IZVEIDE 1918.–1922. GADĀ

Abstract

Latvijas valsts robeža atdala Latvijas Republikas sauszemes un ūdeņu teritoriju, tās zemes dzīles un gaisa telpu no kaimiņvalstīm un neitrālajiem Baltijas jūras ūdeņiem. 1920. gada 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas un Krievijas miera līgums. Parakstītā līguma otrajā pantā teikts: „(..) Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti“. Praktiski Latvijas un Krievijas robeža bija stratēģiskā līnija, līdz kurai aizgāja Latvijas atbrīvošanas armija. 1920. gada miera sarunās notika šīs līnijas izlīdzinājums. Kārļa Ulmaņa vienaldzības pret Latgali un latgaliešiem un valdības nenoteiktās politikas dēļ netika panākta Opočkas, Sebežas un Drisas apriņķu latviešu apdzīvoto teritoriju – 4912 km2 platībā – pievienošana Latvijai. 1921. gada 26. janvārī notika Latvijas „de jure“ atzīšana Parīzē. 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā. Jau 1921. gada 11. janvārī sanāca pirmā jauktā Latvijas-Krievijas robežas komisijas sēde. Robežas izveidošanas laikā tika noturētas 63 kopsēdes un 30 apakškomisijas sēdes. Robežas garums no Latvijas-Igaunijas-Krievijas robežu saskares punkta bija 328 verstis jeb 349,91 km. Pa upēm robeža pieņemta pēc 1922. gada gultnes. 1935. gada 26. martā tika pieņemts Latvijas Republikas likums par valsts robežu apsardzību. LR likums par robežu apsardzību atbilda tā laika Eiropas valstu robežlikumu standartiem un apstiprināja starptautiski atzītās Latvijas valsts robežas. 1990. gada 20. decembrī tika pieņemts likums par valstu robežu. 1992. gada 9. jūlijā LR AP pieņēma lēmumu par valsts robežas atjaunošanu ar Krieviju un Igauniju. Tagadējais Latvijas-Krievijas robežas garums: Alūksnes rajonā 45,53 km, Balvu rajonā 91,26 km un Ludzas rajonā 138,80 km. Kopā Latvijas-Krievijas robeža ir 275,59 km.